Piedalījos sabžā.
Tas notiek Siguldā, deklarētais mērķis - apvienot velosipēdu mīļotājus Latvijā (kas ir skaidrs jau no nosaukuma). Brauciens notika jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, bet pašreizējais - tradīcijas atjaunošana 1995. gadā. Tas ir masveidīgākais velopasākums Latvijā.
Es pirmo reizi piedalījos velosacensībās, man viss bija liels brīnums, tāpēc rakstīšu kā parasti, no provinciāļa skatpunkta.
Rīgā ieradāmies jau sestdien, jo tur norisinājās laikmetīgās mākslas forums Balta Nakts 2010. Tas arī ir masveidīgs pasākums, kas notika dažādās Rīgas vietās, no sestdienas pulksten 12 dienā līdz 6 svētdienas rītā. Ļoti neveiksmīgi sakrita ar Vienības braucienu (mums neveiksmīgi). Acīmredzot, auditorija šiem diviem pasākumiem īpaši nepārklājas, tāpēc organizatori neiespringa, lai gan abi ir ievērojami notikumi Latvijas sabiedriskajā dzīvē.
Tā nu Baltās Nakts ietvaros izdevās aiziet tikai uz pazīstamā mākslas arteļa "Orbīta" (krievvalodīgā) performanci, fotogrāfiju izstādi Dirty Deal Cafe, kā arī drūmi pastāvēt ārpusē pie Anglikāņu baznīcas, jo iekšā vairs neielīdām - tautas pārāk daudz. Žēl, jo mūziķus tur nodrošināja mūsu mīļais Skaņu Mežs.
Fočenes bija bildētas ar "polaroīdu" un mani neiespaidoja (atskaitot vienu, ar sliedēm).
"Orbīta" savukārt uzstājās relatīvi neslikti, darbība mijās ar pārdomām Griškoveca garā (bet ar savu raksturu un stilu) un saputrota verlibra raidīšanu no kastes. No kastes - burtiski, cilvēks sēdēja kastē, piespiedis seju pie stikla, un murmināja mikrofonā. Tas viss ar projektoru tika translēts uz lielā ekrāna, turklāt ar latviešu subtitriem. Moments jautrs. Pati Dirty Deal Cafe atrodas netālu no tirgus, ēkās ar nosaukumu Spīķeri, un ir vieta hipsteriem un indīkīdiem, cik nu es spēju spriest.
Blakus kafejnīcai bija pašdarināto lietu izstāde-pārdošana, adīšana mūzikas pavadījumā jaunajām māmiņām, un vēl kaut kādas performances, kur bija piebāzts un mēs tur netikām.
Nakšņot mēs devāmies ar pēdējo mikriņu pulksten 23, turklāt pieturā es netīšām apmānīju čupu cilvēku, pasakot, ka pēdējais autobuss vēl būs, vēlāk, pēc speciālā svētku saraksta. Ne tur paskatījos mājaslapā, mana vaina.
Apgūlāmies vienos naktī, piecēlāmies 7, bet 8.20 jau minām ar ričukiem uz Siguldu. GPS noderēja, lai gan ceļš bija vienkāršs, vietām norāžu nebija.
No Rīgas līdz Siguldai ir gandrīz 60 km. Kāpēc mēs pirms ātruma brauciena aizpērāmies šādu distanci - to jūs paprasiet pankam.
Jebkurā gadījumā, tikām galā fiksi, kādās 2 stundās 40 minūtēs, ja ne ātrāk. Pa ceļam apdzinām kaut kādus bērnus un opīšus, kuri devās turpat. Vēl palīdzējām vienam vecim uzpumpēt riepu, jo pumpis Statoilā nestrādāja. Kaut kā pārāk bieži tie ir salauzti. Labi vismaz, ka tie vispār ir. Lai gan pēc tam, kad panks nopirka kruto pumpi, nepieciešamība pēc Statoila samazinājās.
Asfalts svaigs, Navigon proga aifonā vēl nezināja šo ceļu.
Nokļuvām mēs ar laika rezervi, kas ir labi, jo aizbraukt līdz reģistrācijai starp vairākiem tūkstošiem dalībnieku nav vienkārši. Reģistrācija uztaisīta saprātīgi: uz katru burtu vai vairākiem sava rinda un meitenes, kas izsniedz aploksnes. Aploksnē karte, numurs ar RFID čipu, pāris brošūriņas un ēdināšanas talons. Vēl iedeva mazu šokolādīti. Sajēdz no pareizas sacensību organizēšanas!
Numurs man trāpījās 4950, bet vispār Tautas Brauciena numuri, kurā es piedalījos, sākās no 2000. Tātad teorētiski es startēju kaut kur trešajā tūkstotī. Praktiski, drīzāk, otrajā.
Nākamajā daļā lasiet par pašu braucienu un maniem iespaidiem par to.
Lūk, starp citu, karte
Skatīt Sigulda Vienibas Brauciens lielākā kartē